Vai Tev ir gadījies sajust kaunu vai spriedzi, kad vajag dziedāt skaļāk?
Vai Tu jūties nedroši, kad kāds klausās?
Vai balss skan nepārliecinoši, pat ja zini melodiju un vārdus?

Daudzi domā, ka šī ir tikai tehniska problēma, ko atrisina ar vairāk vingrinājumiem vai mācīšanos pie pareizā vokālā pedagoga.
Patiesībā aiz tā stāv zemapziņas konstrukti – neredzamās programmas, kas ietekmē, cik brīvi mēs varam atvērt savu balsi.

Zemapziņas konstrukti ir kā “iekšējās kartes”, kuras mēs izveidojam bērnībā un dzīves pieredzes laikā.

Tie veidojas no:

• vecāku un skolotāju frāzēm (“dziedi klusāk”, “tu dziedi šķībi”);

• kultūras un sabiedrības normām (“dziedāt vai nu māk vai nemāk”, ''nevajag bļaut, vajag dziedāt'');

• nepatīkamām bērnības pieredzēm un traumām, kur tikām izsmieti, kaunināti vai pazemoti par to kā lietojam savu balsi;

Rezultāts - kad mēs gribam dziedāt, šie ieraksti automātiski ieslēdzas prātā un saka –
“labāk paklusē”,
“tev nav skaista balss”,
“dziedāšana ir priekš talantīgajiem, Tev tas nav lemts.”

Šie konstrukti nosaka, kas mums šķiet “droši”, “pareizi” vai “pieņemami”.
Un – viss, kas neiederas šajā konstruktu kartē, izraisa pretestību.

Balss ir tiešs zemapziņas spogulis.
Ja Tevī dzīvo ierobežojošs konstrukts, tad balss fiziski nespēs atbrīvoties un rīkoties pretēji tam.
Piemēram:

• Ja bērnībā mācīja, ka “nedrīkst būt pārāk skaļš”, tad dziedot skaļāk Tu piedzīvosi trauksmi, diskomfortu vai jutīsies apdraudēts;

• Ja mācīja, ka “nedrīkst kļūdīties”, tad mēģinot izdziedāt jaunu dziesmu, balss drebēs un sasprindzināsies, vai arī Tu automātiski izvairīsies no jaunu lietu mēģināšanas kāda cilvēka klātbūtnē;

• Ja esi piedzīvojis kritiku pret savu balsi, zemapziņa izveido konstruktu: “dziedāšana ir bīstama”, un dara visu iespējamo, lai Tu no tās turētos pa gabalu;

Šī sajūta nav objektīva patiesība. Tā ir zemapziņas aizsardzība.

Un šie ir tikai daži no piemēriem, kā mūsu pašu konstrukti mūs sabotāžē..